Daudzi pat teiks, ka ir loģiski sagaidīt pretim tik pat daudz, cik esi devis. No bērnības esam audzināti “ko sēsi – to pļausi” stilā, t.i. ja izdarīsi labu otram, tad arī tev darīs labu. Jo sevišķi spēcīgi šis uzskats ir iesēdies sociālisma iespaidā, kur, teorētiski, neviens nevarēja saņemt vairāk kā bija pelnījis.

Diemžēl šis uzskats ir aplams. Lai piedod karma, taču tas dari labu vai sliktu nekādi nemaina to, ko tu saņemsi pretim. Kurš teica, ka “visumam” ir tieši tāda pati izpratne par labo un slikto kā tev.

Jo vairāk tu ieguldi, jo vairāk otrs tev ir vērts un vairāk viņš ir vērts sev, taču tu pats viņa acīs caur to vērtīgāks nekļūsti.

Netici? Paprasi pļēguru un citu draņķu sievām, kas viņas pazemo un bradā kā dubļus, kāpēc viņas neaiziet. Pat tad, ja pāri darītājam atspēlēsies karam, vai viņš nonāks ellē (atkarībā no taviem reliģiskajiem uzskatiem), pašai sievietei no tā labāk nepaliks.

No turienes arī teiciens – “Es tev atdevu savus labākos gadus!” Ja jau bija tik labi, tad ko sūdzies? Liet tāda, ka patiesībā runa ir par emocijām. Gads ir tikai kā mērvienība, kam ļoti lielam – laikam, kuru sieviete pavadīja ieguldot savas emocijas vīrietī.

Tieši tāpēc, manā uztverē šis princips ļoti labi apraksta patieso mijiedarbību starp cilvēkiem. Protams, uzreiz jāsaprot, ka runa ir tikai un vienīgi par emocijām. Ja izdarīsi noziegumu pret kādu, tad ļoti iespējams, ka arī ar tevi notiks, kas slikts. Piemēram, cietumā nonākšanas formā. Ja apkrāpsi darījuma partneri, tad visdrīzāk viņš neturpinās sadarbību ar tevi. Tomēr, tas neietekmē principa patiesumu. Abos piemēros minētie lēmumi ir loģiski, bet princips attiecas uz emocijām, kas, kā zināms, mīt pavisam citur.

Vēl viens brīnišķīgs piemērs ir sieviešu žurnāli. Tie visi skatās uz sievieti no augšas – dari tā un šitā, un, varbūt, tu kādreiz kļūsi tik laba kā ideālās mēs. Šī augstprātīgā attieksme liek sievietei vērtēt to augstāk par sevi un dēļ tā vēl vairāk ieguldīt, un tiekties pēc atzinuma.

Praktiski risinājums ir vienkāršs. Tev nedaudz jāpamaina savas nostājas formulējums attiecībās. …tas attiecas gan uz attiecībām ar mīļoto, gan attiecībām ar draugiem, gan biznesa attiecībām.

Tā vietā, lai aizvien vairāk ieguldītu otrā, tiecies kļūt priekš viņa vērtīgāks.

Lai nerastos pārpratumi, vērtību sastāda nevis iztērētais, bet potenciāli iegūstamais. Jā, tas ir tieši tik vienkārši. Ja vēlies, lai partneris tevi augstu vērtētu, rūpējies, par savu potenciālu, nevis “pārbāz krājkasīti”. Arī labu vajag darīt, tikai ne jau tāpēc, lai kaut ko iegūtu, bet tāpēc, lai gūtu prieku dodot – prieku, realizējot savu potenciālu.

Jo vairāk cilvēks ir ieguldījis otrā, jo vairāk būs gatavs ieguldīt, lai tikai nosargātu savu ieguldījumu. /Lieliskais/

Deficīts

Dabā nav pārmērības. Dabiskos apstākļos vienmēr saglabājas deficīts. Pavērojot cilvēka rīcību, ir redzams, ka, neskatoties uz visu pārpilnību, kurā dzīvojam, mēs joprojām dzīvojam ar deficīta mentalitāti.

Piemēram, cilvēki savu galveno resursu simbolu – naudu, tērē nevis uz tām lietām, kas dotu ilgtermiņa atdevi, bet tām, kas sniegs tūlītēju gandarījumu. Dabā nav konservantu, tāpēc resursu uzkrāšana ir liela problēma. Tu tos vai nu iztērē, vai pazaudē. Tieši tā mēs arī rīkojamies.

Attiecībās gan ar pretējo, gan to pašu dzimumu mēs darbojamies tieši pēc tās pašas programmas. Neskatoties uz to, ka ikdienā satiekam simtiem cilvēku, mums ir tendence pieķerties pirmajam pretim nākošajam un ne par ko nelaist vaļā. Draņķīgas mīļākās, slikti draugi, tā vietā, lai pārtrauktu neproduktīvās attiecības, mēs turpinām ieguldīt.

Cilvēks ir vienīgā dzīvā radība, kura sāk skriet, kad ir apmaldījusies.

Tas ir acīm redzami ilgstošās, pāru attiecībās. Divi paliek kopā, lai gan abiem ir skaidrs, ka viņi nav savietojami un katrs par sevi būtu laimīgāki. Cik ilgi tu esi vilcis attiecības, līdz notika neizbēgamais? To laiku, ko pazaudēji lāpot pagātni, labāk būtu ieguldījis jaunas nākotnes veidošanā. Vai ne?