Pavasara kņudinošās sajūtas tuvošanās jau jūtama gaisā un tepat deguna galā visu mīlētāju diena. Šoreiz nekritizēšu amoru vai kārtējo 14.februāra “šopinga” bumu. Gribu parakt dziļāk, lai saprastu kāpēc esam gatavi ziedot tik daudz, lai dzirdētu šo banāli liktenīgo frāzi – “Es tevi mīlu!”

Ko cilvēkam dod mīlestība?

Sākšu ar to, kāpēc mums vispār gribas būt mīlētiem. Te atgriezīsimies pie pirmsākumiem, bērnības, kad mīlestība ir vienā svarā ar ēdienu un pat gaisu. Bērns bez mīlestības fiziski iet bojā. Maslova vajadzību hierarhijā izjūtas, ko asociējam ar mīlestību ir uzreiz virs pamata nepieciešamībām, kas nodrošina ķermeņa funkcionēšanu.

Bērnībā beznosacījumu mīlestība mums, pirmkārt, nozīmē drošību, pārliecību ka mūs nepametīs. Nevarīgajam radījumam – cilvēkam, tas sākumā ir vitāli nepieciešams, lai rastu spēkus katrai dienai. Tajā laikā, kad vēl tikai speram pirmos soļus, pasaule ir neizprotama, sveša un bieži biedējoša vieta. Bez stabilas “aizmugures” neiztikt.

Cilvēks aug un mīlestība pāriet nākamajā līmenī. Tagad tā nozīmē piederību – būt par daļu no grupas, no kā lielāka, spēcīgāka. Tīņa gados mēs ar nepatiku izturējāmies pret “izstumtajiem”, jo slepus baidījāmies viņiem pievienoties. Tie ir gadi, kad meklējam sevi, bet grimstam konformismā¹.

Gadiem aizvējojot garām, mēs atrodam sevi un, puslīdz, savu vietu dzīvē. Apzināmies, ka varam iztikt bez citiem. Mīlestība kļūst par kārtīgu dopingu pašapziņai. Mani mīl – tātad es esmu vērtīgs.

Šis ir ideālais ceļš, taču mums katram paliek, kas neizjusts un nesasniegts. Vēlmes pēc drošības, piederības un pašapliecinājuma no mīlestības dažādās formās velkas līdzi visu mūžu.

Šis ir trešais un noslēdzošais raksts no sērijas par ķīmiju, kas atbildīga par iekāres, mīlestības un pieķeršanās jūtām. Ja vēl neesi izlasījis pirmos divus, iesaku to izdarīt pirms turpini. Domāju ir pašsaprotami, ka vairāk uzmanības pievēršu tieši daiļā dzimuma ķermenim, galu galā esmu vīrietis un man patīk turēt savā arsenālā kādu papildus rīku. Tomēr būs arī šis tas interesants dāmām, takā vīri, uzmanās! Šajā reizē iesim tālāk un papētīsim vielas, kas izraisa izjūtas, ko asociē ar romantisko mīlestību un ilgtermiņa pieķeršanos.

Norepinefrīns

Norepinefrīns liek sirdij sisties straujāk, iesarkt vaigiem un apreibt galvai. Šī viela cilvēkam rada modrību, satraukuma un emocionālā uzbudinājuma sajūtu. Tu gribētu atstāt šādu iespaidu uz meiteni?

Bez tam, šī viela kā hormons stimulē Amigdalu. Vari neiedziļināties nosaukumā, tā ir mandele lieluma daļa katrā smadzeņu puslodē. Svarīgi ir tas, ka Amigdala kontrolē emocionālās reakcijas un atmiņu veidošanās procesu. Attiecīgi, meitene būs emocionālāka un vairāk atcerēsies.

Varu pačukstēt, smadzenes fiksē laiku pēc saglabāto atmiņu daudzuma. Tā ir viena no īpatnībām, kas ir atbildīga par vārdiem: “Es tevi pazīstu tikai stundu, taču sajūta, ka visu mūžu…”

Kombinācijā ar Dopamīnu (Atceries, pagājušā reizē rakstīju par vielu, kam par savu efektu jāpateicas kokaīnam un amfetamīnam?) izraisa koncentrētu prāta stāvokli. NLP¹ to mēdz saukt par “burbuli” – sajūta, kad jūs ar meiteni esat divi, bet visa pārējā pasaule, it kā būtu izstumta aiz stikla sienas un skrien garām jūs neskarot.

Šīs vielas izdalīšanos stimulē kofeīns un amfetamīns. Tomēr Tu noteikti nojaut, ka ar to viss neaprobežojas un man piedurknē ir kāds trumpis. Tā arī ir. Norepinefrīna izdalīšanos stimulē arī satraukums, stress kā uzvilktas sajūtas, kad nojautās gaidi, kas notiks tālāk. Attiecīgi arī viss jaunais.

Iepriekš iesāku rakstīt par ķimikālijām cilvēka ķermenī, kas ir atbildīgas par dažādām jūtām. Šoreiz balstīšos uz tiem pašiem principiem un turpināšu aizsākto domu. Ja vēl neesi izlasījis 1. daļu, iesaku to izdarīt pirms turpini lasīt tālāk. Zemāk aprakstītās, divas ķimikālijas ir cieši saistītas ar jūtām, ko pieņemts asociēt ar aizraušanos un mīlestību no pirmā acu uzmetiena, un romantisko mīlestību tās klasiskajā izpratnē

Dopamīns

Ir neirotransmiters – viela, kas palīdz pārraidīt signālus starp neironiem un nerviem. Citiem vārdiem sakot, resnāki vadi sajūtām un domām. Šai ķimikālijai – Šveices nazim ir simts un viens efekts ķermenī. Jau minētās signālu pārraidīšanas pastiprināšana rada pacilātības un mundruma efektu. Lai saprastu, par ko runāju, amfetamīns un kokaīns savu efektu panāk tieši pateicoties šīs vielas izdalīšanās stimulēšanai.

Otrs efekts, par kuru šī viela atbild, ir atlīdzības motivēta rīcība. Tas nozīmē, ka cilvēks darīs to, kas viņam pagātnē devis pozitīvu efektu. Citiem vārdiem sakot, ja panāksi, lai šī viela izdalās cilvēkā, tad viņš vēlēsies atkārtot iepriekš izdarīto.

Tieši pateicoties šiem diviem efektiem, to asociē ar aizraušanos un romantisko mīlestību. Šī viela paaugstina testosterona līmeni, kas atsaucas iekāres kontūrā.

Bez atlīdzības motivācijas, dopamīna izdalīšanos stimulē arī viss jaunais. Līdz ar to daudzveidīga motivācija dod divkāršu efektu. Lieliskais stāstīja par “Lielās zivs” efektu rakstā Saviļņojošas un aizraujošas attiecības bez rutīnas arī pēc trīs gadiem.

Feniletilamīns (PEA)

Ir vainojams mīlestībā no pirmā acu uzmetiena. Daļēji par savu efektu tam ir jāpateicas Dopamīnam. Izraisa tūlītēju aizraušanos. Ar to saistās kāds sens mīts. Šokolādē ir paaugstināts šīs vielas daudzums. To 1980.gadā atklāja psihiatrs Maikls Libovits (Michael Liebowitz). Kopš tā laika pastāv uzskats, ka šokolādes pozitīvais efekts ir tieši pateicoties PEA. Tomēr tā gluži nav, jo lielākā daļa šīs vielas sadalās kuņģī un līdz smadzenēm nemaz netiek.

Toties kāds cits efekts ir eksperimentāli pierādīts. Vīriešus un sievietes nosēdināja pāros pa divi. Viņiem bija jāskatās vienam otra acīs 2 minūtes. Pirms un pēc procedūras eksperimenta dalībnieki novērtēja savu attieksmi pret tikko sastapto partneri. Kā izrādījās pēc eksperimenta, liela daļa ziņoja par siltām jūtām pret otru un pievilcību. Tas pierādīja, ka ilgstošs acu skatiens stimulē Feniletilamīna izdalīšanos.

Skatīšanās acīs ilgāk par 3 – 5 sekundēm ir agresijas pazīme. Tā var būt, gan seksuāla, gan vardarbīga. Šāds skatiens uzlādē komunikāciju, padara to seksuālāku. Tu jau noteikti saprati, ka viss, kas tev nepieciešams intensīvākam efektam, ir noturēt nedaudz ilgāk skatienu.

Pavelkam līniju

Viens no svarīgākajiem apstākļiem, lai rastos aizraušanās un aizšķiltos pirmās kaislību dzirkstelītes, ir nebijuši apstākļi. Viss jaunais stimulē Dopamīna izdalīšanos. Tā ir kā dabīga narkotika un veicina vēlmi atgriezties pie saviļņojošās nodarbes. Tur pretim ilgstošs acu skatiens veicina Feniletilamīna izdalīšanos, kas izraisa siltas un romantiskas jūtas. Šie ir divi pamata nosacījumi, lai starp tevi un meiteni varētu veidoties kas vairāk par vienkārši draudzību.

Turpinājums sekos…

Brīdinājums

Uzreiz brīdinu, šeit romantikas nebūs. Te būs tikai atbildes uz jautājumiem “Kāpēc?” un “Kā?”. Ķīmija pieminēta ne jau izsakoties tēlaini. Par mūsu jūtām ir atbildīgas konkrētas vielas organismā. Šo brīnumaino vielu ieplūšanu asinīs izraisa konkrēti apstākļi. Ja negribi uzzināt, ka “Salavecītis patiesībā neeksistē”, aizver šo pārlūkprogrammas logu.

Toties, ja esi pārliecināts, ka zināšanas par to, kā rodas mīlestība, tev palīdzēs labāk kontrolēt jūtas un mērķtiecīgāk vadīt savu dzīvi, šis raksts ir priekš tevis, turpini lasīt!

Pirms “uzšķēržam Amoru”

Šī raksta mērķis ir izpratne un zināšanas par procesiem, ko dēvējam par mīlestībām. Tieši tā – daudzskaitlī. Mēs daudzas jūtas un to kombinācijas dēvējam šai lielajā vārdā “mīlestība”. Dziļākajā – fizioloģiskajā līmenī, par tām atbild ķīmiski savienojumi. Konkrētas vielas, kas izraisa konkrētus stāvokļus augstākajā – apziņas līmenī. Ar psiholoģiskiem procesiem un katalizatoriem tevi negarlaikošu. Tā vietā uzreiz došu ikvienam saprotamu skaidrojumu situācijai, kurā zemo staru ņem viens vai otrs process.

Analizējot procesus pieturos pie antropoloģes Helēnas Fišeres modeļa (Helen E. Fisher), kuru viņa apraksta savā grāmatā “Why We Love” (Kāpēc mēs iemīlamies). Pamata ideja ir tāda, ka smadzenēs notiekošos procesus, līdzīgi kā elektronikā, var iedalīt kontūros. Elektronikā atsevišķos kontūrus var ieslēgt, atslēgt un mainīt parametrus. Tai pat laikā kopējā sistēma – mūsu smadzenes tiek ietekmētas tikai nelielā mērā.

Ar mīlas jomu saistītos procesus var iedalīt trijās daļās:
1. Iekāre – viss, kas attiecas uz mutuļojošām, seksuālām jūtām. Tās mums rada nepārvaramu vēlmi noraut otram drēbes un mesties kaislības virpulī.
2. Romantika – jūtas šajā kontūrā ir vistuvāk klasiskajai izpratnei par mīlestību. Tās mūs ceļ spārnos un liek dejot mākoņos.
3. Ilgtermiņa pieķeršanās – šīs jūtas paliek pēc tam, kad noplakušas kaislības un izbalējušas mīlas neprātā uzvilktās rozā brilles. Paprasi opītim un omītei, kuri nodzīvojuši kopā 50 gadus, kas ir mīlestība. Viņi tev pastāstīs tieši par šo.

Šie kontūri ir skaidri izdalīti un atšķirami, tomēr nevar tikt pilnībā atdalīti. Divu mīlnieku jūtas var būt tīras un patiesas, tomēr viņi nespēs atteikties no ekstāzes, ko sniedz fiziska divu ķermeņu saplūšana. Tur pretim pārītim, kas izbaudījuši vienas nakts grēcīgos mīlas priekus, neizdosies aizbēgt no melanholiskās pēcgaršas. (Tieši izbaudījuši nevis nokniebās pa dzērumu)

Testosterons

Pirmais sarakstā, bez šaubām, ir testosterons. Tiem, kuri nezina, šis ir hormons, ko asociē ar vīrišķību un visām ar to saistītajām izpausmēm. Tas izraisa agresīvas jūtas un mērķtiecīgu rīcību. Testosterons ir vainojams pie seksuāla uzbudinājuma, gan vīriešiem, gan sievietēm. Tas izraisa to pulsējošo iekāri, kad pavēderē sitas tauriņi un gribas iecirst zobus meitenes samtainajā miesā.

Bez šaubām, tas viss ir tik jauki kā rozā trusīši baltos mākoņos. Taču pēc bezgalīgā salduma izraisītās dažādo atveru aizlipšanas un tam sekojošo dziļo pārdomu rezultātā rodas virkne jautājumu.

Pirmkārt

Kāpēc mīlestības izrādīšanai vajadzīga atsevišķa diena? Vai tad cilvēkiem attiecībās to nevajadzētu darīt katru dienu? Un vispār, kāpēc tiek svinēta romantiskā mīlestība, nevis, teiksim, cieņa, uzticība, patiesa draudzība vai kas citādi fundamentālāks? Vai tad ievērības cienīgas ir tikai attiecības, kurās cilvēkiem ir sekss vienam ar otru? Uzskatu, ka tieši iepriekš minētās ir patiesās vērtības un man piekritīs visi, kas ir pietiekami pieauguši, lai būtu piedzīvojuši vairāk kā vienu mīlestību. Tā pāriet, bet īstie draugi paliek. Arī mīlestībai būtu jābalstās uz šīm vērtībām: cieņa, uzticība, sapratne u.t.m.l.

Otrkārt

Un atkal dāvanas. Ja neskaita to, ka tas ir ļoti izdevīgi veikaliem, vai tas ir izdevīgi arī kādam citam? Cilvēki pērk dārgus draņķus, kas pēc viņu domām varētu patikt otram. Tai pat laikā ļoti labi apzinoties, ka pēc šīs dienas tiem nebūs absolūti nekāda vērtība. Visas sirds formas sveces, bižutērija u.t.t. tāpat nebūs praktiski lietojami. Bižutērija izskatās vienkārši banāli, sveces nav diez ko praktiskas, tas pats attiecas uz 90% pārējo nieku, ko ierasts dāvināt.

Iespējams, iemesls ir empātija (no sengrieķu „iejušanās”). Tātad mēs iejūtamies otra ādā un cenšamies uzminēt, kas šim cilvēkam būtu patīkami. Lai gan, būsim godīgi, patiesībā vienkārši vēlamies izskatīties labi otra acīs. Bieži vien tikai tāpēc, ka tā pieņemts rīkoties šajā dienā.

Treškārt

Lai jau būtu, paliksim pie tā, ka darām otram labu. Galu galā vēl viena diena, kad varam kādam izdarīt ko patīkamu, ir tikai ieguvums. Vai ne? Izņemot, ja tev nav partnera. Tādā gadījumā šī ir tā īpašā diena, kad vari justies speciāli nožēlojami.

Ceturtkārt

Kā var nepieminēt sirdis! Šajā dienā pat suņi kakā sirsniņas formā. Kāds vispār ir aizdomājies, no kurienes cēlies šis simbols. Sākšu ar to, ka tam nav nekāda sakara ar anatomisko sirdi. Šis orgāns pēc formas drīzāk atgādina olu.

Šī simbola patiesais avots ir siluets, ko veido sievietes pēcpuse, noliecoties uz priekšu ar kājām kopā. Un ne jau mammai mazgājot grīdu tas ir novērots. Bez šaubām, runa atkal ir par seksu. Vienkāršojot sanāk, ka šie ir mīlestības fiziskās izpausmes svētki, kad caur puķītēm, vārda tiešajā un netiešajā nozīmē, daudzinām seksu.

Kopsavilkums

Šis ir oficiāls iemesls, tiem kam citādi pietrūkst drosmes vai pārliecības par sevi, lai izdarītu mājienu otram, ka vēlies seksu ar viņu. Tāpat kā Salavecis Ziemassvētkos un Lieldienu zaķis Lieldienās, tā ir pasaka, kam izvēlamies ticēt, lai aizbēgtu no patiesības, kas grauž sabiedrības uzskatu “aizpūderētās” acis. Varbūt tomēr nav vērts bēgt, bet izbaudīt to, kas ir? Kas zina, varbūt tādā gadījumā sanāk, ka svētki ir katru dienu, jo nav nepieciešama atsevišķa diena, kad izrādīt savas jūtas, lai arī kādas tās būtu.

Klausoties kārtējo semināru iepatikās viena runātāja ideja – metafora. Tā aizķērās manā prātā un izauga par veselu ideju virkni. Šī metafora ārkārtīgi precīzi apraksta domu, kas manī neartikulēta ir mitusi jau sen. Par tās patiesumu esmu pārliecinājies atkal un atkal. Savā ģimenē, ģimenēs man apkārt un galu galā no nepielūdzamās statistikas datiem.

Vārds „vecmeita” mūsu kultūrā tiek uztverts kā aizvainojošs. Arī vārds „vecpuisis” ir pielīdzināms brunču medniekam – vīrietim, kurš nav spējīgs būt uzticīgs vienai sievietei. Tas vien jau raksturo spiedienu, kas tiek izdarīts uz cilvēku – tev jāprecas, tas ir normāli, tam tā ir jābūt, tā ir cilvēka patiesā realizācija.

Neiedziļināsimies sabiedrības evolūcijā un apstākļos, kad šie uzskati ir veidojušies. Paskatīsimies uz to kā vienkāršu apņemšanos. Precoties abas puses uzņemas grandiozas saistības – mēs taču ar parakstiem apliecinām, ka veltīsim otram savu dzīvi. Tā ir arī liela uzticēšanās pieņemt cilvēku par savu dzīvesbiedru, pavadoni līdz mūža galam.

Manā uztverē to var pielīdzināt lēcienam ar izpletni – tu izkāp nezināmajā, paļaujoties uz to, ka nekas nenoies greizi. Tiem, kas nav lēkuši ar izpletni, iesaku vienkārši aiztaisīt acis un nokrist uz aizmuguri, cerot, ka otrs noķers. Lai gan apzinies, ka viņš to izdarīs un patiesībā risks arī nav liels, maksimums puns uz pakauša, tomēr iekšā vis savelkas un saspringst kā nostiepta stīga. Lēciens ar izpletni ir kādas pārdesmit reizes saspringtāks. Tu apņemies, vārda tiešajā nozīmē, savu dzīvību pakārtot dažām kaprona auklām.

Es vēl nekad iepriekš savā mūžā nebiju bijis tik rūpīgs, pacietīgs un sistemātisks kā lokot savu izpletni. Tagad es iedomājos, vai cilvēki arī laulībām pieiet tik pragmatiski? Aptuvenos skaitļos izsakoties, katra otrā laulība tiek šķirta. Rodas jautājums – vai Tu lektu ar izpletni, ja tava iespēja izdzīvot būtu puse uz pusi? Ja mēs ierēķinām arī nelaimīgās laulības, cilvēkus, kuri visu mūžu paliek kopā, lai gan ir nelaimīgi, statistika ir vēl drūmāka. Tas būtu pielīdzināms neveiksmīgam lēcienam ar izpletni. Izpletnis atveroties sapinās, cilvēks nokrita un paliki invalīds uz mūžu. Šajā gadījumā statistika pārlec tālu pār 60%. Tu lektu ar izpletni, ja tava iespēja veiksmīgi piezemēties būtu ievērojami mazāka, kā satraumēties vai iet bojā?

Miers virs zemes un visiem labs prāts – Ziemassvētki jau uzglūn ap stūri un mīlēt ir pienākums. Mēs dāvinām, piedodam un smaidam, kaut pēcpuse riebumā saviebjas. Tā vajag, tā ir pareizi, jo tā dara visi. Neskatoties uz to kāds tiešām šos vārdus saka no sirds. Cilvēki atzīstas viens otram mīlestībā un ir bezgala laimīgi.

Ja divi ir bijuši kopā ilgāku laiku, viņi noteikti ir atzinušies viens otram mīlestībā. Ja runā par laulībām, tad dabūt zīmogu pasē nemaz nevar, ja neatzīsti, ka mīli otru. Un tomēr laulības šķir, bet pāri izjūk. Vai tad mīlestība pārgāja? Vai tad otrs pēkšņi kļuvis par citu cilvēku, kā tas, kuru iemīlēji?

Atbildēt „jā” būtu liekulība, jo īsta mīlestība nezina attālumus un laiku. Arī cilvēks nemainās – smadzenēs nav paredzēta funkcija „dzēst”. Varbūt tu vienkārši nebiji iepazinis cilvēku līdz galam? Tādā gadījumā, kā tu varēji iemīlēt cilvēku, kuru īsti nepazīsti? Šie ir retoriski jautājumi un tikai ilustrē domu, ka mīlestība ir sastopama daudz retāk kā mums šķiet.

Tad kas īsti ir tas, ko mēs saucam par mīlestību? Nu ko, varbūt paanalizēsim kopā. Puisis meitenei saka: „Es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi” vai „Es tevi iemīlēju jau brīdī, kad pirmo reizi satiku.” Lai arī ļoti kaislīga, šī ir tikai vēlme, iekāre. Viņš grib nevis mīl. Ne velti viņa jūtas sāk noplakt pēc tam, kad dabūjis kāroto.

„Es tevi mīlu, es bez tevis dzīvot nevaru” vai „Es tevi mīlu, mana dzīve ir tukša bez tevis”, arī šādus vārdus gadījies dzirdēt ne reizi vien. Un lai arī kā gribētos ticēt, arī šie vārdi nav par mīlestību. Runa ir par atkarību. Tāpat kā zīdainis nemīl savu māti, viņš ir atkarīgs. Un tieši tāpat kā bērnam dziļi iekšā attīstās apslēpts naids pret vecākiem – cilvēkiem, no kuriem viņš ir atkarīgs. Arī cilvēkam, kurš šādi atzīstas mīlestībā, ar laiku rodas vēlme darīt par spīti un kompensēt savu pazaudēto brīvību. Tieši tāpēc vīrieši, kas nevar dzīvot bez savām sievietēm, tā vien sapņo ievilkt gultā kādu citu.

Šīs jūtas ir egoistiskas, tāpēc tām nav sakara ar mīlestību. Mīlestība sākas tur, kur beidzas „es” un sākas „mēs”.

No otras puses ir tie, kuri jūtas diametrāli pretēji un gatavi atdot sevi visu otram? Arī es ilgu laiku pieturējos pie definīcijas: mīlēt nozīmē otra vajadzības vērtēt augstāk par savējām. Tomēr arī šī definīcija nav pilnīga. Sīnis mīl iedzert, un ir gatavs savu pēdējo santīmu atdot par pudeli ļergas. Kad atdod sevi visu otram, tu riskē pazaudēt pats sevi. Vai mīlestība varētu būt tukša un bez personiskā piepildījuma?

Protams, nē. Mīlestība ir aktīva ieinteresētība otra izaugsmē. Tieši šī ir man tuvākā definīcija. Mīlestība ir intelektuāla izpausme. Mīlēt var tikai intelektuāla būtne citu intelektuālu būtni. Mīlestība ir tad, kad vari dzīvot bez otra un tomēr otrs tavu dzīvi padara pilnīgāku.

Mātes mīlestība pret bērnu ir tīra, bez nosacījumiem un egoisma. Māte rūpējas, lai bērns augtu un attīstītos. Viņa neprasa neko pretim. Šīs rūpes piepilda mātes dzīvi. Viņa vēlas būt labāka māte, augt un attīstīties.

Mīl ne jau dēļ labajām īpašībām, jo ideālam cilvēkam vairs nebūtu, ko dot. Cilvēkam, kam dzīvē nekas netrūkst, neko arī nevajag. Tādā situācijā otram vienkārši nebūtu vietas. Par laimi ideāls ir tikai dievs un katrā no mums ir kāds trūkums. Mīl dēļ visiem tiem sīkajiem trūkumiņiem, kas jūs apvieno, kā divus mozaīkas gabaliņus. Mīl tad, kad katrs no mums atsevišķi ir mazāks kā mēs kopā.

Pats bērns mātei ar mīlestību vēl atbildēt nevar, jo ir atkarīgs un egoistisks savās vajadzībās. Mātes beznosacījumu mīlestība iemāca bērnu iemīlēt vispirms pašam sevi un pēc tam arī citus. Cilvēks ir spējīgs mīlēt citus tikai pēc tam, kad iemīlējis pats sevi. Lai būtu laimīgs kopā ar kādu, tev vispirms jābūt laimīgām arī vienam.

Neapstrīdami, mīlestība ir skaista. Kamēr vien tā mudina tevi kļūt par labāku cilvēku un augt kā personībai. Tā ir kā sprakšķoša ugunskura liesma naktī, kas sniedz siltumu un piepildījumu bezgalīgajā tumsā tev apkārt.

Kas notiek brīdī, kad Tu pazaudē kontroli pār šo liesmu? Tā noposta visu savā ceļā, atstājot vien pāris izmisīgi gruzdošas oglītes nožēlas pelnos. Šīs liesmas nopostījušas ne vienu vien māju – dzīvi, aiz sevis atstājot izdegušus klajumus pilsētu vietā.

Pietiks lirikas – pie darba. Ņem savu Smith & Wesson, man tev ir 7 lodes, ko ietriekt nekrietnā “Amora” tuklajā pēcpusē un atbrīvoties no viņa lāsta. Dažas no tām es salasīju uz sava dzīves ceļā. Dažas – man iedeva prasmīgi kalēji, kam darbs ir lodes pret visādiem mošķiem. Šķiet kāda arī palikusi mantojumā no tuvākiem un tālākiem radiem.

Es redzu tavu izstiepto roku ar atvērto sauju. Pietiks tukšu runu, ņem ciet!

1. Prom no acīm – prom no sirds

Tiec vaļā no visa, kas tev atgādina par viņu. Sasit driskās un likvidē. Turies pa gabalu arī no viņas pašas. Ja tomēr satiec to, kura tevi indē, esi auksts. Runās neielaidies un par sevi nestāsti. Lai viņa pati atpaliek no tavas dzīves un pa gabalu vairs neaizskar. Arī pats ļauj viņai aiziet, padzen domas, kas saistās ar viņas dzīvē notiekošo. Tas tevi neskar. Pieņem priekš sevis, ka viņas dzīve ir garlaicīga un bezkrāsaina, ka tajā bez tevis palicis vien pelēkais.

2. Dusmas ir pulveris otrajai lodei

Ļauj sev būt dusmīgam uz viņu. Ļauj dusmām izdedzināt visu mīlas kurināmo un mīlas liesma izsīks pati no sevis. Atceries viņas nodarījumus, visu slikto, ko viņa nodarījusi. Atgādini sev, ko viņa tev atņēmusi un bijušā spozmi aizēnos tumši riebuma dūmi. Tik nerunā par to. To nevienam nav jāzina.

3. Trešā lode izšķaidīs tavas rozā brilles

Novērs skatienu no skaistā. Skaties dziļāk, tālāk. Ievēro neglīto dzimumzīmi, neproporcionālo ķermeņa formu, griezīgo balsi un visas pārējās nepilnības, ko līdz šim nebiji redzējis dēļ rozā brillēm. Tas ir tepat tavā priekšā, tik sāc meklēt. Slaidā pārvērtīsies par kārno, formīgā par resno, blondā par bezgaumīgu, brunete par garlaicīgu…

Bulta iztriecas caur sirdi, izraujot gabalu, atstājot dvēselē caurumu – tukšumu. Tieši šis tukšums ir tas, kas liek cilvēkam meklēt otru, tiekties aizpildīt to. Ja cilvēkam viss ir, viņam nav pēc kā tiekties, viņam nav pēc kā ilgoties vai skumt – viņš neizjutīs mīlestību. Tieši Amora bultai piemīt šis spēks dvēselē atstāt tukšumu. Un vairs sirdī nebūs miers, kamēr šis tukšums netiks aizpildīts. Cilvēks ir nolemts meklēt otru, kā puzles gabaliņu, kur izvirzījums sakrīt ar iedobi un otrādi.

Tagad, kad Tu zini Amora bultu noslēpumu, tev ir neaizstājams ierocis cīņā par to, ko Tu vēlies visvairāk.

Lielākā daļa cilvēku uzskata sevi par pilnīgiem – viņi slēpj savus tukšumus zem aizbildinājumiem un atrunām. Atrodi vietu, kur aizbildinājumu ir visvairāk, un Tu būsi atradis vietu, kur tukšums ir vislielākais. Izdari triecienu tieši tur. Kā bulta triecies cauri atrunām un meliem, ko cilvēks sev gadiem ir centies iegalvot. Tu atklāsi lielu pulsējošu vakuumu, kas tiecas aizpildīties. Tas būs gatavs iesūkt sevī visu, kas pagadīsies blakus. Parādi, ka Tu spēj aizpildīt šo tukšumu, ka Tu esi tas puzles gabaliņš, kas pietrūkst otram, un Amora bultas spēks būs tavās rokās.

Ar varu nāk arī atbildība, ja izrādīsies, ka nespēj dot, ko solīji, tavs upuris dosies meklējumos tālāk, un Tu būsi pazaudējis viņu uz visiem laikiem.