Sākšu ar to, ka tas ir tikai dabiski un pilnīgi normāli. Tajā nav par ko kaunēties. Tad jau drīzāk varētu teikt otrādi. Dāmas jūs pašas izvēlējāties izskatīties pēc pāruzbudinātas mātītes riesta laikā: polsterēts Push-up krūšturis = piebriedušas krūtis, pietvīkuši vaigi un lūpas, melnas acis pateicoties kosmētikai, izcelta gurnu un pēcpuses forma pateicoties apģērba griezumam un krāsām. Tā sarakstu varētu turpināt.

Vīrieša reakcija uz sievieti ir ieprogrammēta dziļākajos – dzīvnieciskajos smadzeņu slāņos. To noliegt nozīmētu noliegt savu seksualitāti – vīrišķību pašā saknē. Tas nozīmētu labprātīgi pieņemt impotenci.

Ja nesēdi četrās sienās, arī tu esi ievērojis tādas sievietes. Es pat uzdrošināšos minēt – tavā paziņu lokā ir kāda, kurai patīk šad tad aizšmaukt izklaidēties, bez sava vīra vai vīrieša, ar kuru viņa ir pastāvīgās attiecībās. Lai piedod dāmas, bet attaisnojums – “es gribu satikties ar draudzenēm”, ir govju kakas. Visērtāk kontaktēties māju komfortā, brīvā gaisotnē uz dīvāna un klausoties pašas izvēlētu, relaksējošu mūziku. …un sarunas tik viegli līst kā vīns glāzē. Tam pretstatā sievietes izvēlas pēc sviedriem, alkohola un cigaretēm dvakojošu cilvēku piebāztu klubu vai bāru, kur komunikācija ir iespējama tikai bļaujot vai vispār zīmju valodā. Veselais saprāts liek meklēt atbildi dziļāk.

Domā tā dara tikai izlaidīgās, maukas (nejaukt ar prostitūtām) un tās, kuras, vīrieša seksuālās nespējas dēļ, spiestas meklēt savus orgasmus citur? Pilnīgi noteikti nē. Pēc tā tiecas visas, tikai ne visām pietiek drosmes aizpildīt šo tukšumu – apmierināt savu dziņu. Katra to dara savā pakāpē. Sieviete dabiski tiecas pēc sliktā puiša, Alfa tēviņa. Tā izpaužas otrā stratēģija pēcnācēju radīšanas uzdevuma risināšanai.

Uzdevums sievietei

Jau iepriekšējā daļā rakstīju par diviem uzdevumiem sievietei, radot pēcnācējus.

1. Radīt bērnus no maksimāli pievilcīga – ģenētiski veiksmīga partnera, visās šī vārda nozīmēs, ne tikai izskata.

2. Saglabāt resursus pēcnācēju nodrošināšanai.

Uzreiz vērsīšu uzmanību uz svarīgu faktu. Šī “programma”, mūsos ir ielikta aizvēsturiskos laikos, kad nebija sabiedrības normu un mūsdienu civilizētajā pasaulē pieņemto uzvedības modeļu. Toreiz nebija kontracepcijas, paternitātes testu un iespēju pēc telefona zvanu izrakstiem konstatēt iespējamos sānsoļus.

Labi gēni, simetrija u.c. pievilcības faktori sieviešu acīs nozīmē tieši tāpat pievilcīgus dēlus, kuri spēs piesaistīt sievietes un veiksmīgi radīt nākamās paaudzes. Šādam superseksīgam vīrietim ir viens liels trūkums – viņš būs tikpat pievilcīgs arī citām sievietēm. Tas nozīmē pamatotu risku, ka viņš varētu pamest ģimeni dēļ “svaigāka” eksemplāra, tā atstājot esošās partneres bērnus izdzīvot ar viena vecāka resursiem. Pirms bija izdomāta atbildība un vēl jo vairāk alimenti, tas nozīmēja ievērojami mazāku iespēju šīs sievietes bērniem izdzīvot. Pat tad, ja šis vīrietis paliktu ģimenē, viņa sieviešu pārpilnības apziņa, ļautu viņam “staigāt apkārt”, nebaidoties pazaudēt partneri. Tas atkal sievietei un viņas bērniem nozīmētu pieejamo resursu samazināšanos. Ja tas ietekmē izdzīvošanu, tici man, evolūcija būs parūpējusies par stratēģiju, lai to kompensētu.

Uzdevums sievietei:

1. Radīt bērnus no maksimāli pievilcīga – ģenētiski veiksmīga partnera. (Nekā revolucionāra te. Vai ne?)

2. Nepieļaut partnera zaudēšanu konkurentēm, tādejādi zaudējot resursus un aizsardzību. (Un te sākas spēle.)

Pirmā stratēģija

Mating, romance, sex and love are inherently strategic. Our strategies are designed to solve particular problems for successful mating. Though modern conditions of mating differ from ancestral conditions, the same sexual strategies operate. – David Buss, Professor of Psychology, University of Texas at Austin

Pirmā un stabilākā stratēģija pēcnācēju radīšanai un nodrošināšanai tiešā veidā izpilda abus uzdevuma punktus. Attiecīgi, pirmkārt, atrast un piesaistīt alfa tēviņu. Tas takā būtu pašsaprotami un augstas kvalitātes sievietei, protams, no ģenētiskā materiāla viedokļa raugoties, tas nebūs pārāk sarežģīti. Sieviete veido attiecīgu sociālo tīklu un vienkārši nevar palikt nepamanīta.

Vēlos, lai lasot paturi prātā divas lietas. Pirmkārt, mūsu suga tāda, kāda tā ir šodien, veidojusies daudzus tūkstošus gadu atpakaļ, kad vēl nebija pilsētu un sabiedrības, kādu mēs to pazīstam šodien. Mūsu iedzimtās dziņas ir pielāgotas tiem apstākļiem. Otrkārt, lai arī tās var nebūt aktuālas XXI gadsimtā, tās nekur nepazūd. Mēs izvēlamies kā ar tām sadzīvot, kad ļauties, bet kad apspiest.

Tieši tāpat kā cilvēka ķermenim ir spēja uzkrāt barības vielas taukos. Aizvēsturiskos laikos tas bija vitāli svarīgi, jo ļāva pārdzīvot ilgākus bada periodus. Taču pie mūsdienu dzīvesveida, tas ir kļuvis par daudzu problēmu cēloni¹. Līdzīgi ir arī ar dažādiem sociālajiem pielāgojumiem, par kuriem runāju. Agrākos laikos tie bija vitāli svarīgi sugas izdzīvošanai, bet mūsdienās ir pretrunā sociālajām normām.

Vēl viena piezīme, ņem vērā, ka skaitļi ir tikai uzskatāmībai un izpratnei, lai ilustrētu ideju. Vietās, kur izmantoju reālus zinātniskos pētījumus pievienošu atsauces uz avotiem.

1. Neuzticības formula

Rakājoties sociālās antropoloģijas un psiholoģijas materiālos, meklējot izskaidrojumu kārtējam novērojumam, uzgāju interesantu teoriju, kas ar statistikas līdzekļiem pamato sieviešu dziņas un uzvedību attiecībā uz seksu un bērnu radīšanu. Diemžēl oriģinālo avotu vēl neesmu atradis, lasīju atreferējumu, tomēr pati ideja personīgi šķiet dziļi loģiska. Pie tam, tā lielā mērā pārklājas ar zinātniskajiem pētījumiem, ko esmu lasījis iepriekš un mīlas mākslu jomā cienījamu vīru viedokļiem, uz kuriem balstu savus spriedumus. Referātu tulkot ārpus konteksta nebūtu jēga, tāpēc šo ideju skaidrošu saviem vārdiem.

Par mērauklu salīdzinājumam ņemšu mūsu (rietumu valstu) sabiedrības pieņemto, normālo ģimenes modeli, kur vīrietis ar sievieti rada bērnus monogāmās attiecībās. Šī modeļa galvenais ieguvums ir acīm redzams, tā ir stabilitāte. Stabilās attiecībās sieviete var atļauties radīt vairāk bērnu. Piemēram paņemsim standarta daudzbērnu ģimeni Latvijā, t.i. vairāk par diviem, t.i. trīs. Tas nozīmētu, ka uz šo stratēģiju vērstās sievietes radīs meitas, kas izvēlēsies vīriešus tieši tādas pašas stratēģijas realizēšanai. Skaitļos tas nozīmēs 3ⁿ, kur n ir paaudze.

Uzskatāmībai paņemsim trīs paaudzes, t.i. līdz mazmazbērniem. Skaitļos tas būs: 33 = 3*3*3 = 27 mazmazbērni. (1. grafiks zaļā līkne)
Salīdzinājumam standarta ģimenei, t.i. ar diviem bērniem skaitļi izskatītos šādi: 23 = 2*2*2 = 8 mazmazbērni (1. grafiks zilā līkne)

Sievietes, tieši tāpat kā mātītes jebkurā sugā, veicina konkurenci tēviņu starpā, gan pirms pārošanās, gan, kā nesenos pētījumos noskaidrojies, arī pēc pārošanās. Jā, arī pēc pārošanās, tūliņ noskaidrosim kā tas ir iespējams.

Sievietes dažādu apzinātu un neapzinātu procesu iespaidā rada situācijas, kurās pārbauda iespējamos partnerus. Dzīvniekiem tās ir tēviņu kaujas riesta laikā. Cilvēkiem šīs cīņas, parasti, lai gan ne vienmēr, ir vairāk intelektuālā līmenī.

Sieviete teicas pēc vairāku tēviņu spermas nonākšanas viņā

Cīņa par sievietes pēcnācējiem nebeidzas ar seksu. Tā turpinās arī pašā sievietē iekšā. Un tie nav atsevišķi gadījumi, tās nav teorijas. Lai to novērtētu, piedāvāju papētīt grandiozos pielāgojumus vīrieša ķermenī, kas izveidojušies, lai to kompensētu.

Profesora Robina Beikera (Robin Baker) darbs, kas vienkāršā valodā aprakstīts grāmatā “Sperm Wars”, ko var tulkot kā “Spermatozoīdu kari”, to uzskatāmi ilustrē. Piemēram, pētījumos noskaidrots, ka tikai 1% visu spermatozoīdu ejakulācijā ir spējīgi apaugļot olšūnu. T.i. tikai simtā daļa tā, ko tu saražo paredzēta pēcnācēju radīšanai. No tā rodas jautājums, kam paredzēti pārējie 99%?

Pārējiem ir iedalītas dažādas citas funkcijas, kas saistās ar cīņu ar konkurentiem. Ir slepkavas, kas spējīgi izdalīt ķīmiskas vielas citu spermatozoīdu nonāvēšanai. Ir spermatozoīdi, kas veido blokādes dzemdes ieejā, tādejādi kavējot konkurenta sēklas nonākšanu “kaujas laukā”. Bez tiem ir arī šūnas ar citām mazāk svarīgām palīgfunkcijām.

Ar to batālijas nebeidzas, tajā ir vēl daudz pārsteidzoša un pat šokējoša. Piemēram, vīrieša locekļa forma ir izveidojusies tāda, kāda tā ir, ne tikai lai efektīvāk nogādātu sēklu sievietē, bet arī izpumpētu konkurentu sēklu, kas sievietē ir nonākusi pirms viņa¹.

Kādā citā pētījumā, bez visa cita, noskaidrots, ka vīrietim, kam rodas aizdomas, ka viņa sieviete varētu būt nolaidusi pa kreisi, seksa laikā izdalās ievērojami vairāk sēklas.

Ņem vērā, ka mūsdienu cilvēks ir sasniedzis pašreizējo formu daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, kad nebija valstu, likumu un dzimtsarakstu nodaļu. Ko tev šis viss dos? Sapratni par to, ka mūsu uzvedības modeļi ir ielikti no dabas un tos nevar izmainīt. Cilvēku vēlmes un tieksmes ir normālas un tavs ķermenis ir tam par apliecinājumu.

Mēs, dzīvojot sabiedrībā, izvēlamies savas dziņas pielāgot sociālajām normām un noteikumiem. Tomēr šīs dziņas ir pārāk dziļas, lai tās izmainītu vai izslēgtu pavisam. Tev ir iespēja šīs zināšanas ņemt vērā un izmantot sev par labu. To var ņemt vērā aplidošanas procesā, tiekoties ar vienu vai vairākām sievietēm. Sabiedrības uzspiestais modelis – “sekss tikai attiecībās”, ir pamatots tikai un vienīgi ar sabiedrības savtīgajām interesēm.

Taču visvairāk šī izpratne tev dos pastāvīgajās attiecībās. Saprotot sievietes nepieciešamības, tu vari būt soli priekšā un sniegt kāroto. Mākslīgi radot dažādību, mainot uzvedības modeli, tu pats aizpildīsi nišu, kas paredzēta mīļākajam un tavai sievietei vienkārši nebūs nepieciešamība skatīties apkārt.

¹Gallup, G. G., Burch, R. L., Zappieri, M. L., Parvez, R. A., Stockwell, M. L. & Davis, J. A. (2003). The human penis as a semen displacement device. Evolution and Human Behavior 24: 277–289

Vārds “stiprākais” ir uztverams plašāk par Č. Darvina piedāvāto skaidrojumu. Spēks slēpjas ne tikai konkrētā organisma spējā izdzīvot, bet arī spējā turpināt savu sugu, radīt nākamās paaudzes. Jebkurš organisms tiecas nodrošināt savu asiņu – pamata koda – DNS¹ tālāku izplatību. Pie tam konkrētā indivīda izdzīvošana var tikt viegli pakārtota šim uzdevumam.

Pat vairāk, izmaiņas, kas rodas procesā, noved pie jaunu sugu veidošanās un citu izzušanas. Tas nozīmē, ka mūsu organisma dziļākais mērķis ir ārpus mūsu pašu organisma un pat ārpus mūsu sugas interesēm.

Savtīgie gēni

Profesors Ričards Dokins (Richard Dawkins) savā grāmatā “The Selfish Gene”, ko var tulkot kā “Savtīgais gēns”, piedāvā uztvert gēnus kā atsevišķas būtnes. To galvenais mērķis ir atrast efektīvāko viedu savai izplatībai. Savukārt evolūcija ir testēšanas process, kurā tiek atfiltrēti neveiksmīgie mēģinājumi. Atšķirībā no Čārlza Darvina teorijas par dabisko atlasi (Natural selection), šī teorija uzsver to, ka primārā funkcija ir savu gēnu nodošana nākamajām paaudzēm, izdzīvošanu atstājot otrajā plānā.

Savus savtīgos mērķus gēni sasniedz, nemanāmi, mainot ķermeņa ķīmiju. Dažādu hormonu u.t.m.l. izdalīšanās ietekmē mūsu smadzeņu darbību, caur to domāšanu un rīcību. Tās ir sviras, kas virza mūs – mašīnas, viņiem nepieciešamajā virzienā.

Visas senākās kultūras – kultūras, kuras uzkrājušas ievērojamu zināšanu bagāžu, velta īpašu uzmanību sievietes un vīrieša attiecībām, un arī pašam saplūšanas aktam. Izņemot kristietību. Viņiem sekss ir tikai akts bērna radīšanai. Bet svētais grāls, vispār – apaugļošana bez akta.

Tu noteikti esi dzirdējis par Kamasūtru. Tik es nedomāju to bilžu grāmatu ar seksa pozām, bet tieši Vacjajāna oriģinālu, kas nācis no Hindu (Indijas) kultūras. Ideja par seksa pozām, ar kuru apmākti mūsdienu pašnosauktie seksa guru ir nākusi tieši no turienes. Jā, arī seksa pozu ilustrāciju tur netrūkst. Tomēr svarīgākais ir attieksme, kas tajā pausta. Tajā seksa akts tiek uzskatīts gandrīz vai par svētu rituālu.

Līdzīgas nozīmes raksti un attiecīgi arī mīlēšanās pozu ilustrācijas ir atrodamas arī ķīniešu senajos ruļļos. Sengrieķi no savas kultūras atstājuši seksa akta pozu ilustrācijas uz keramikas izstrādājumiem. No vēl senākiem laikiem saglabājušās figūriņas ar seksa aktā iesaistītiem pāriem, trijotnēm un pat veselām orģijām.

Skolā tev noteikti nemācīja, taču arī latviešu kultūrā dzimumaktam nebija pēdējā loma. Par to spilgtākās liecības atrodamas nerātnajās tautasdziesmās. Te mēs nonākam līdz pašam galvenajam – Līgo. Līgo no Līvu valodas tulkojot nozīmē “Lai top”. Saulgriežu svinēšana lielā mērā saistās ar auglības daudzināšanu. Neiedziļinoties ticējumos un buršanās, tam ir bijusi arī tīri praktiska nozīme. Uz Līgo bērns būtu ieņemts sievietes spēku pilnbriedā, bet piedzimtu pavasarī. Priekšā esošā vasara dotu mazulim iespēju uzkrāt spēkus līdz ziemai un izdzīvot.

Tā lūk, visiem māņiem, ticējumiem un parašām, kaut kur dziļu atrodas arī zinātnisks pamatojums. Šķiet mūsu senči zināja, ko runāja un varbūt ir vērts viņos ieklausīties. To arī piedāvāju izdarīt caur tautasdziesmām, kuras skolas literatūras grāmatās neatradīsi.

Ak tu mazais Pēteriti,
Tev ir švaka pederīte;
Atnāks lielais vēršu Jānis,
Tam ir labs velkamais.

Ēd, ēd, Jāniti,
Smeķiga maizīte,
Caur kūsi sijāta,
Ar pupiem mīcīta.

Lielākā daļa savas smadzenes uzskata par vienu veselu, kurā mājo tas, ko mēs domājam. Kāda daļa ir dzirdējusi par zemapziņu. Lieta tāda, ka mūsu lēmumu pieņemšanas orgānu patiesībā var dalīt trijās daļās. Interesantākais, ka šīs daļas pēc funkcijām atbilst dažādiem evolūcijas posmiem, caur kuriem cilvēks ir izgājis.

Zemākais līmenis atbilst primitīviem dzīvniekiem, piemēram, rāpuļiem. Tā tās arī sauc – par rāpuļu smadzenēm (“Reptile brain”). Smadzenes, kas atbilst vidējam līmenim, sastopamas tikai zīdītājiem (“Mammal brain”). Visbeidzot augstākais līmenis ir smadzeņu garoza – mūsu milzīgo smadzeņu lielākā daļa. Tas ir tas, kas mūs atšķir no dzīvniekiem.

Pirms sāc dauzīt galvu pret klaviatūru, pastāstīšu kāpēc šī zinātniskā informācija tev noderēs. Redzi augstākais līmenis atbilst par jaunradi, domāšanu un intelektu kopumā. Patiesībā tikai šī ir tā daļa, kur dzīvo tavas domas.

Domā ar to arī viss beidzas un pārējās divas ir tik tā, paliekas no bijušajām dienām? Nebūt nē. Lieta tāda, ka tava garoza savā darbībā balstās uz vidējo līmeni. Tas nozīmē, ka tavas domas ir tieši atkarīgas no tā, kas notiek “Zīdītāja” smadzenēs. Tas ir tāpēc, ka tajās dzīvo emocijas, jūtas, sauc kā vēlies. Ja Tu jūties labi, tad pamatā domā pozitīvas domas. Ja gadās negatīvas emocijas, piemēram, bailes, tad pretēji. Iedomājies, Tu esi piesiets pie baļķa, kuru stumj uz ripzāģa, ar kājām pa priekšu. Kaut kas man liek domāt, ka tavas domas būs visai viennozīmīgas. Pie tam radikāli atšķirīgas no tām, kas nāk prātā ieejot kafejnīcā un sajūtot svaigu smalkmaizīšu aromātu.

Visas problēmas sākas, kad nonākam līdz trešajam līmenim. Ja divi iepriekšējiem savā starpā sazinās diezgan čābīgi, t.i. savas emocijas var būt grūti savaldīt, tad “Rāpuļa” smadzenes ir vispār ārpus tavas apziņas kontroles. Tajās mājo instinkti, refleksi un pārējās zemākā līmeņa funkcijas.

Seksualitāte un dzimumtieksme ir starp šīm zemākā līmeņa funkcijām. Netici? Iedomājies, ka tev ir slikts garastāvoklis un Tu apzinies, ka mājās tevi gaida meitene. Tu slēdz vaļā savu auto, bet garām paiet satriecoša blondīne, ar izsmalcinātu figūru, lieganām kustībām un fantastisku aromātu. Viņai izkrīt atslēgas un viņa tieši tev priekšā noliecas, lai tās paceltu. Vai mainīsies tavas sajūtas, kad ieraudzīsi viņas pēcpuses aprises tik provokatīvā pozā? Domāju gan. Vai varēsi izmainīt šīs sajūtas ar loģiskiem spriedumiem par monogāmiju? Diez vai.

Fenomenālā grāmata izdota jau 37 valstīs, un šobrīd ir pārdots vairāk nekā 30 miljoni grāmatas eksemplāru. Dažās ASV bibliotēkās tā ir aizliegta, tādejādi vēl vairāk saasinot interesi un raisot pandēmisku lasītāju reakciju vairākos kontinentos. Grāmatas saturs atklāj vīriešu kvēlākās vēlmes, sieviešu slēptākās cerības, un skaisti smeldzīgu, adrenalīna un kaisles pilnu mīlasstāstu. „Piecdesmit nokrāsu” triloģija ir kļuvusi par kulta lasāmvielu visu paaudžu lasītājiem visā pasaulē.

Īpaša ir arī šī romāna izcelšanās vēsture. E L Džeimsa, aizrāvusies ar romāna sacerēšanu, sākotnēji publicē nodaļu pēc nodaļas interneta fanu mājaslapās. Sekotāju pulks pieaug neticami strauji, un drīz vien jau lasītāju lūgums „turpināt šo romānu”, rosina autori visbeidzot uzrakstīt triloģiju. Tādejādi E L Džeimsa, no mājsaimnieces un fun-fiction, jeb fanu daiļrades mierīgās radošās pasaules, pa tiešo nonākusi slavas starmešu gaismā, un viņas radītā „Piecdesmit nokrāsu” triloģija – visas literatūras pasaules vērtējumā.

Kas šajā grāmatā ir tik fenomenāls, kur slēpjas „Greja piecdesmit nokrāsu” panākumi? Sekojiet līdzi informācijai mājas lapā: www.50nokrasas.lv

Visu slāņu pamatā ir divi pamatinstinkti, pašsaglabāšanās instinkts un vairošanās instinkts. Tieši šie divu instinktu izpausmes caurvij visus pārējos slāņus. Visas bailes – no nepazīstamām vietām, tumsas, uzstāšanās lielas publikas priekšā u.t.t., kā arī visas vēlmes – nauda, slava, pašapliecinājums u.t.t., tiešā vai ne tik tiešā veidā ir saistītas ar šiem diviem instinktiem. Šie instinkti ir iestrādāti cilvēkā neatkarīgi no dzimuma, rases vai pārliecības ar vienu mērķi, nodrošināt sugas turpināšanos.

Šī izpratne padara daudzas sarežģītas lietas ievērojami vienkāršākas. Minēšu pāris vienkāršus piemērus no starpdzimumu attiecībām. Kāpēc skaistām sievietēm mēdz būt briesmīgi raksturi? Atbilde ir vienkārša. Viņas atsijā vājos un nepiemērotos tēviņus. Tā ir pārbaude, kuru izturot, Tu kļūsti piemērots, lai pārotos. Kāpēc Tu baidies pieiet un uzsākt sarunu ar nepazīstamu, skaistu sievieti? Tāpēc, ka arī citi tēviņi pretendē uz šo sievieti un pie dzīvniekiem tas nozīmē cīņu par iespēju pāroties. Pie tam cīņu ar iespējami letālu iznākumu.

Protams, mūsdienās šie instinkti daudzās to izpausmēs vairs nav aktuāli un vairāk traucē kā palīdz mūsu vēlmju sasniegšanā, tāpēc viens no panākumu pīlāriem ir prasme ignorēt to vai citu šo instinktu izpausmi. Otrs pīlārs ir prasme šos iebūvētos apziņas mehānismus izmantot savā labā. Parādi sievietei, ka esi vislabākais partneris pēcnācēju radīšanai un spēsi nodrošināt izdzīvošanu gan pēcnācējiem, gan viņai, un automātiski kļūsi par vēlamu partneri. Nepārproti, mēs vairs nedzīvojam akmens laikmetā un šīs izpausmes vairs nav tik tiešas. Tās ir maskētas dažādās sociālās izpausmēs kā statuss sabiedrībā, ienākumi, attieksme pret un no citām sievietēm un daudzas citas.