Dzelteno presi lasu ļoti reti, jo sevišķi internetā. Meklēt tajos, ko vērtīgu ir kā smelt vircu, cerot atrast šokolādi. No rīta atvēru vairākus ziņu portālus, lai noprecizētu saules aptumsuma laikus. Verot ciet tvnet logu iekrita acīs virsraksts:

Noskaidrots, kāpēc vīriešiem tik ļoti patīk lielas pēcpuses

20.03.2015 publicētā raksta bilžu izlase arī šķita pazīstama: sieviete vakarkleitā, atkailināti vaidziņi un balts siluets.

Raksts sākas ar vārdiem:

Tas, ka vīriešiem patīk lieli un formīgi sieviešu dibeni, nav nekāds noslēpums, tomēr kāpēc tas tā ir?”

Kāpēc tas izklausās tik pazīstami? Varbūt tāpēc, ka es to jau rakstīju “Par sieviešu seksīgajām formām“

Kāpēc vīrieša skatu kā magnēts pievelk (…) un pavedina gaita, kas liek šūpoties formīgajiem gurniem?

Bez šaubām, “nospiestais” teksts ir sauss, bez detaļām un apskata tikai mazu daļiņu no šeit publicētā. To var saprast. Man melnraksti stāv mēnešiem pirms tos pabeidzu. Tad gaida pāris nedēļas pirms rediģēšanas, lai paskatītos uz rakstīto ar svaigu aci. Arī faktu precizēšanu neveicu tajā pašā dienā, lai saglabātu objektivitāti un nekristu kārdinājumā “pievilkt” faktus.

Ir acīm redzams, ka atsauce uz kaut kādu nezināmas Teksasas universitātes nezināmu pētījumu ir tikai uzmanības novēršana. Pēc thebestcolleges.org datiem¹ Teksasā uz šo dienu ir 36 universitātes. Starp citu, tā izskatās atsauce uz reālu avotu.

Kad gadu atpakaļ, dažas dienas pēc viena no Daktera populārākajiem rakstiem “Erektālais atlētisms” – vairāk kā Kēgela vingrinājums, spēcīgai erekcijai un ilgākam dzimumaktam publicēšanas arī tvnet parādījās raksts par Kēgela vingrinājumu, uzskatīju to par sakritību. Tagad ir skaidrs, ka rūpīgāk sekošu līdzi masu mēdijos notiekošajam.

Paldies tvnet redaktoram Gerdai Pulkstenei! Jūtos pagodināts, ka vēlies līdzināties man. Tik turpmāk, lai nebūtu pār plecu, steigā jānoraksta, vienkārši, sazinies ar mani izmantojot kontaktformu! Man rindā uz publicēšanu stāv 40 melnraksti un vēl 67 uzmetumi aizraujošiem rakstiem ar izciliem atslēgvārdiem.

Hmmm, ja tā padomā, varbūt, arī Ušakovs savu dēlu nosaucis par godu tieši man…

¹Ņemti no ASV “Nacionālā izglītības statistikas centra” nces.ed.gov

Sākšu ar to, ka tas ir tikai dabiski un pilnīgi normāli. Tajā nav par ko kaunēties. Tad jau drīzāk varētu teikt otrādi. Dāmas jūs pašas izvēlējāties izskatīties pēc pāruzbudinātas mātītes riesta laikā: polsterēts Push-up krūšturis = piebriedušas krūtis, pietvīkuši vaigi un lūpas, melnas acis pateicoties kosmētikai, izcelta gurnu un pēcpuses forma pateicoties apģērba griezumam un krāsām. Tā sarakstu varētu turpināt.

Vīrieša reakcija uz sievieti ir ieprogrammēta dziļākajos – dzīvnieciskajos smadzeņu slāņos. To noliegt nozīmētu noliegt savu seksualitāti – vīrišķību pašā saknē. Tas nozīmētu labprātīgi pieņemt impotenci.

Ja nesēdi četrās sienās, arī tu esi ievērojis tādas sievietes. Es pat uzdrošināšos minēt – tavā paziņu lokā ir kāda, kurai patīk šad tad aizšmaukt izklaidēties, bez sava vīra vai vīrieša, ar kuru viņa ir pastāvīgās attiecībās. Lai piedod dāmas, bet attaisnojums – “es gribu satikties ar draudzenēm”, ir govju kakas. Visērtāk kontaktēties māju komfortā, brīvā gaisotnē uz dīvāna un klausoties pašas izvēlētu, relaksējošu mūziku. …un sarunas tik viegli līst kā vīns glāzē. Tam pretstatā sievietes izvēlas pēc sviedriem, alkohola un cigaretēm dvakojošu cilvēku piebāztu klubu vai bāru, kur komunikācija ir iespējama tikai bļaujot vai vispār zīmju valodā. Veselais saprāts liek meklēt atbildi dziļāk.

Domā tā dara tikai izlaidīgās, maukas (nejaukt ar prostitūtām) un tās, kuras, vīrieša seksuālās nespējas dēļ, spiestas meklēt savus orgasmus citur? Pilnīgi noteikti nē. Pēc tā tiecas visas, tikai ne visām pietiek drosmes aizpildīt šo tukšumu – apmierināt savu dziņu. Katra to dara savā pakāpē. Sieviete dabiski tiecas pēc sliktā puiša, Alfa tēviņa. Tā izpaužas otrā stratēģija pēcnācēju radīšanas uzdevuma risināšanai.

Uzdevums sievietei

Jau iepriekšējā daļā rakstīju par diviem uzdevumiem sievietei, radot pēcnācējus.

1. Radīt bērnus no maksimāli pievilcīga – ģenētiski veiksmīga partnera, visās šī vārda nozīmēs, ne tikai izskata.

2. Saglabāt resursus pēcnācēju nodrošināšanai.

Uzreiz vērsīšu uzmanību uz svarīgu faktu. Šī “programma”, mūsos ir ielikta aizvēsturiskos laikos, kad nebija sabiedrības normu un mūsdienu civilizētajā pasaulē pieņemto uzvedības modeļu. Toreiz nebija kontracepcijas, paternitātes testu un iespēju pēc telefona zvanu izrakstiem konstatēt iespējamos sānsoļus.

Labi gēni, simetrija u.c. pievilcības faktori sieviešu acīs nozīmē tieši tāpat pievilcīgus dēlus, kuri spēs piesaistīt sievietes un veiksmīgi radīt nākamās paaudzes. Šādam superseksīgam vīrietim ir viens liels trūkums – viņš būs tikpat pievilcīgs arī citām sievietēm. Tas nozīmē pamatotu risku, ka viņš varētu pamest ģimeni dēļ “svaigāka” eksemplāra, tā atstājot esošās partneres bērnus izdzīvot ar viena vecāka resursiem. Pirms bija izdomāta atbildība un vēl jo vairāk alimenti, tas nozīmēja ievērojami mazāku iespēju šīs sievietes bērniem izdzīvot. Pat tad, ja šis vīrietis paliktu ģimenē, viņa sieviešu pārpilnības apziņa, ļautu viņam “staigāt apkārt”, nebaidoties pazaudēt partneri. Tas atkal sievietei un viņas bērniem nozīmētu pieejamo resursu samazināšanos. Ja tas ietekmē izdzīvošanu, tici man, evolūcija būs parūpējusies par stratēģiju, lai to kompensētu.

Uzdevums sievietei:

1. Radīt bērnus no maksimāli pievilcīga – ģenētiski veiksmīga partnera. (Nekā revolucionāra te. Vai ne?)

2. Nepieļaut partnera zaudēšanu konkurentēm, tādejādi zaudējot resursus un aizsardzību. (Un te sākas spēle.)

Pirmā stratēģija

Mating, romance, sex and love are inherently strategic. Our strategies are designed to solve particular problems for successful mating. Though modern conditions of mating differ from ancestral conditions, the same sexual strategies operate. – David Buss, Professor of Psychology, University of Texas at Austin

Pirmā un stabilākā stratēģija pēcnācēju radīšanai un nodrošināšanai tiešā veidā izpilda abus uzdevuma punktus. Attiecīgi, pirmkārt, atrast un piesaistīt alfa tēviņu. Tas takā būtu pašsaprotami un augstas kvalitātes sievietei, protams, no ģenētiskā materiāla viedokļa raugoties, tas nebūs pārāk sarežģīti. Sieviete veido attiecīgu sociālo tīklu un vienkārši nevar palikt nepamanīta.

Vēlos, lai lasot paturi prātā divas lietas. Pirmkārt, mūsu suga tāda, kāda tā ir šodien, veidojusies daudzus tūkstošus gadu atpakaļ, kad vēl nebija pilsētu un sabiedrības, kādu mēs to pazīstam šodien. Mūsu iedzimtās dziņas ir pielāgotas tiem apstākļiem. Otrkārt, lai arī tās var nebūt aktuālas XXI gadsimtā, tās nekur nepazūd. Mēs izvēlamies kā ar tām sadzīvot, kad ļauties, bet kad apspiest.

Tieši tāpat kā cilvēka ķermenim ir spēja uzkrāt barības vielas taukos. Aizvēsturiskos laikos tas bija vitāli svarīgi, jo ļāva pārdzīvot ilgākus bada periodus. Taču pie mūsdienu dzīvesveida, tas ir kļuvis par daudzu problēmu cēloni¹. Līdzīgi ir arī ar dažādiem sociālajiem pielāgojumiem, par kuriem runāju. Agrākos laikos tie bija vitāli svarīgi sugas izdzīvošanai, bet mūsdienās ir pretrunā sociālajām normām.

Vēl viena piezīme, ņem vērā, ka skaitļi ir tikai uzskatāmībai un izpratnei, lai ilustrētu ideju. Vietās, kur izmantoju reālus zinātniskos pētījumus pievienošu atsauces uz avotiem.

1. Neuzticības formula

Rakājoties sociālās antropoloģijas un psiholoģijas materiālos, meklējot izskaidrojumu kārtējam novērojumam, uzgāju interesantu teoriju, kas ar statistikas līdzekļiem pamato sieviešu dziņas un uzvedību attiecībā uz seksu un bērnu radīšanu. Diemžēl oriģinālo avotu vēl neesmu atradis, lasīju atreferējumu, tomēr pati ideja personīgi šķiet dziļi loģiska. Pie tam, tā lielā mērā pārklājas ar zinātniskajiem pētījumiem, ko esmu lasījis iepriekš un mīlas mākslu jomā cienījamu vīru viedokļiem, uz kuriem balstu savus spriedumus. Referātu tulkot ārpus konteksta nebūtu jēga, tāpēc šo ideju skaidrošu saviem vārdiem.

Par mērauklu salīdzinājumam ņemšu mūsu (rietumu valstu) sabiedrības pieņemto, normālo ģimenes modeli, kur vīrietis ar sievieti rada bērnus monogāmās attiecībās. Šī modeļa galvenais ieguvums ir acīm redzams, tā ir stabilitāte. Stabilās attiecībās sieviete var atļauties radīt vairāk bērnu. Piemēram paņemsim standarta daudzbērnu ģimeni Latvijā, t.i. vairāk par diviem, t.i. trīs. Tas nozīmētu, ka uz šo stratēģiju vērstās sievietes radīs meitas, kas izvēlēsies vīriešus tieši tādas pašas stratēģijas realizēšanai. Skaitļos tas nozīmēs 3ⁿ, kur n ir paaudze.

Uzskatāmībai paņemsim trīs paaudzes, t.i. līdz mazmazbērniem. Skaitļos tas būs: 33 = 3*3*3 = 27 mazmazbērni. (1. grafiks zaļā līkne)
Salīdzinājumam standarta ģimenei, t.i. ar diviem bērniem skaitļi izskatītos šādi: 23 = 2*2*2 = 8 mazmazbērni (1. grafiks zilā līkne)

Sievietes, tieši tāpat kā mātītes jebkurā sugā, veicina konkurenci tēviņu starpā, gan pirms pārošanās, gan, kā nesenos pētījumos noskaidrojies, arī pēc pārošanās. Jā, arī pēc pārošanās, tūliņ noskaidrosim kā tas ir iespējams.

Sievietes dažādu apzinātu un neapzinātu procesu iespaidā rada situācijas, kurās pārbauda iespējamos partnerus. Dzīvniekiem tās ir tēviņu kaujas riesta laikā. Cilvēkiem šīs cīņas, parasti, lai gan ne vienmēr, ir vairāk intelektuālā līmenī.

Sieviete teicas pēc vairāku tēviņu spermas nonākšanas viņā

Cīņa par sievietes pēcnācējiem nebeidzas ar seksu. Tā turpinās arī pašā sievietē iekšā. Un tie nav atsevišķi gadījumi, tās nav teorijas. Lai to novērtētu, piedāvāju papētīt grandiozos pielāgojumus vīrieša ķermenī, kas izveidojušies, lai to kompensētu.

Profesora Robina Beikera (Robin Baker) darbs, kas vienkāršā valodā aprakstīts grāmatā “Sperm Wars”, ko var tulkot kā “Spermatozoīdu kari”, to uzskatāmi ilustrē. Piemēram, pētījumos noskaidrots, ka tikai 1% visu spermatozoīdu ejakulācijā ir spējīgi apaugļot olšūnu. T.i. tikai simtā daļa tā, ko tu saražo paredzēta pēcnācēju radīšanai. No tā rodas jautājums, kam paredzēti pārējie 99%?

Pārējiem ir iedalītas dažādas citas funkcijas, kas saistās ar cīņu ar konkurentiem. Ir slepkavas, kas spējīgi izdalīt ķīmiskas vielas citu spermatozoīdu nonāvēšanai. Ir spermatozoīdi, kas veido blokādes dzemdes ieejā, tādejādi kavējot konkurenta sēklas nonākšanu “kaujas laukā”. Bez tiem ir arī šūnas ar citām mazāk svarīgām palīgfunkcijām.

Ar to batālijas nebeidzas, tajā ir vēl daudz pārsteidzoša un pat šokējoša. Piemēram, vīrieša locekļa forma ir izveidojusies tāda, kāda tā ir, ne tikai lai efektīvāk nogādātu sēklu sievietē, bet arī izpumpētu konkurentu sēklu, kas sievietē ir nonākusi pirms viņa¹.

Kādā citā pētījumā, bez visa cita, noskaidrots, ka vīrietim, kam rodas aizdomas, ka viņa sieviete varētu būt nolaidusi pa kreisi, seksa laikā izdalās ievērojami vairāk sēklas.

Ņem vērā, ka mūsdienu cilvēks ir sasniedzis pašreizējo formu daudzus tūkstošus gadus atpakaļ, kad nebija valstu, likumu un dzimtsarakstu nodaļu. Ko tev šis viss dos? Sapratni par to, ka mūsu uzvedības modeļi ir ielikti no dabas un tos nevar izmainīt. Cilvēku vēlmes un tieksmes ir normālas un tavs ķermenis ir tam par apliecinājumu.

Mēs, dzīvojot sabiedrībā, izvēlamies savas dziņas pielāgot sociālajām normām un noteikumiem. Tomēr šīs dziņas ir pārāk dziļas, lai tās izmainītu vai izslēgtu pavisam. Tev ir iespēja šīs zināšanas ņemt vērā un izmantot sev par labu. To var ņemt vērā aplidošanas procesā, tiekoties ar vienu vai vairākām sievietēm. Sabiedrības uzspiestais modelis – “sekss tikai attiecībās”, ir pamatots tikai un vienīgi ar sabiedrības savtīgajām interesēm.

Taču visvairāk šī izpratne tev dos pastāvīgajās attiecībās. Saprotot sievietes nepieciešamības, tu vari būt soli priekšā un sniegt kāroto. Mākslīgi radot dažādību, mainot uzvedības modeli, tu pats aizpildīsi nišu, kas paredzēta mīļākajam un tavai sievietei vienkārši nebūs nepieciešamība skatīties apkārt.

¹Gallup, G. G., Burch, R. L., Zappieri, M. L., Parvez, R. A., Stockwell, M. L. & Davis, J. A. (2003). The human penis as a semen displacement device. Evolution and Human Behavior 24: 277–289

Lielākā daļa cilvēku visu atbildību par notiekošo noveļ uz apkārtējiem apstākļiem. Vienalga vai tie ir augstākie spēki, liktenis vai vienkārši neveiksme. Cilvēki tiecas izvairīties no atbildības un meklē attaisnojumus, ar kuriem aizbāzt muti vainas apziņai. Taču tādējādi arī kontroli un teikšanu pār savu dzīvi atstāj ārēju faktoru ziņā. Tā ir vienkāršāk, jo vienmēr var atrast kādu vai kaut ko, ko vainot neveiksmes gadījumā. Dusmas šķiet mazāk sāpīgas kā paškritika. Vienkāršāk taču ir rādīt uz citu ar pirkstu, kā pašam mācīties un censties vairāk.

Tā ir vāja cilvēka pazīme. Šādi cilvēki nekļūst izcili, jo nemācās no savām kļūdām un nekļūst labāki. Tā vietā viņi visu savu dzīvi atstāj citu varā. Tāpēc šādi cilvēki ir ļoti atkarīgi no apkārtējiem. Tiklīdz apkārt ir cilvēki ar sliktu garastāvokli, arī viņiem ir slikts. Ja kāds pret viņiem slikti izturas, viņi automātiski jūtas nožēlojami. Katra kritika tiek uztverta personīgi un liek noslēgties aiz iedomātām bruņām. Sasniegt laimi pie šāda izkārtojuma nozīmē vilkt lozi, cerot, ka kādreiz uzsmaidīs Fortūna. Tik zini, ka tā ir loterija, kur visas likmes ir pret tevi. Citi arī grib, lai viņiem paveiktos un tas nekas, ja tādā gadījumā nepaveiksies tev.

Diemžēl šāda uztvere ir ielikta cilvēkā no dabas. Tā ir ļoti izplatīta un sabiedrība to turpina propagandēt. Tas ir tikai dabiski, un ir normāli. Cilvēks piedzimst vājš, neaizsargāts un atkarīgs no citiem. Dzīve ir tā, kas dod mums iespēju kļūt stipriem un mācīties būt neatkarīgiem. Svarīgākais, ka savu attieksmi var mainīt. Tu vari uzņemties atbildību un sākt uztvert pasauli kā kaut ko, ko dari Tu, nevis vienkārši apkārt notiekošo. Pieņem, ka viss, kas notiek ar tevi, ir tavas personīgās rīcības sekas. Uzbrauca auto, ejot pāri pie zaļās gaismas? Pats vainīgs. Vajag skatīties uz mašīnām nevis luksoforu. Luksofors vēl nevienu nav notriecis.

Psihologi un vēsturnieki savos pētījumos atklāj, ka visdažādākajās jomās veiksmīgiem cilvēkiem, ir tendence uztvert sevi kā savas dzīves un apkārt notiekošā noteicēju. Veiksmīgi cilvēki vienkārši uzņemas pilnu atbildību par savu rīcību, veiksmēm un neveiksmēm. Tik nepārproti, viņi nevaino sevi visās bēdās, viņi uzņemas vadību arī neveiksmes gadījumā un vērš notikušo par labu. Šāds cilvēks apzinās savu lomu un mērķtiecīgi virzās uz priekšu, kamēr mērķis sasniegts. Katra kļūda nav iemesls raudāt, bet iespēja mācīties un kļūt labākam.

Pasaule nav ne laba, ne slikta, tā ir tieši tāda, kā tā ir. Tikai no tevis ir atkarīgs vai peldēsi pa straumi, vai arī bridīsi virzienā, kur vēlies nokļūt un priecāsies par to, ko sastopi savā ceļā.

Par to aizdomājos, lasot kāda zinātnieka pētījumu par prostitūcijas atbalstītājiem un pretiniekiem. Dati bija vēsturiski, vēl pirms seksuālās revolūcijas. Tie ilustrēja kādu ļoti interesantu sociālu parādību.

Atkāpei paskaidrošu kāpēc rakstu par prostitūciju. Viss ir ārkārtīgi vienkārši. Atmetot dažādus sociālos aizspriedumus, prostitūcija simbolizē vīrieša iespēju izvēlēties seksu bez saistībām. Vienkāršs veids, pat visneveiklākajiem mīlniekiem, apmierināt savas dabīgās vajadzības.

Pētot datus noskaidrojās, ka galvenie pērkama seksa pretinieki bija augšējā sabiedrības slāņa sievietes un apakšējā – strādnieku slāņa vīrieši. Šim dīvainajam salikumam ir pavisam vienkāršs izskaidrojums. Tā pamatā ir attiecīgās cilvēku grupas savtīgas intereses.

Liet tāda, ka bagātajām sievietēm nu dikti nepatika, ka vīriešiem, ar kuriem viņas varētu viegli manipulēt, par instrumentu izmantojot seksu, būtu iespēja apmierināt savas vajadzības arī citur. Tai pat laikā strādnieku slāņa vīrieši atteicās noskatīties, kā labās sievietes, kas citos apstākļos varētu būt viņu sievas un bērnu mātes, smaga darba vietā izvēlējas vieglu peļņu, izklaidējot bagātos vīriešus.

Tieši tāpat kristieši visos laikos ir propagandējuši monogāmiju – sekss tikai pēc kāzām un tikai penāli-vagināli (krāniņš – vāverītē), misionāru pozā. Tādējādi cilvēki vairāk pievērstos darbam un baznīcas funkciju nodrošināšanai, nevis dažādām dzīves baudām.

Veiksminieki – cilvēki, kas atrodas labākā pozīcijā kā citi, vienmēr ir tikuši apskausti un nievāti. Sabiedrība tiecas nevis pēc vienlīdzības, bet pēc tā, lai kāds nebūtu labāks par viņiem. Tikai tāpēc, ka tad arī pārējiem būtu jācenšas un jādara tikpat.

Piemēru ir daudz un pamata ideja vienmēr ir tā pati – katrs to deķi velk uz savu pusi. Tas nav nedz slikti, nedz labi, tas ir dabiski. Tā nu tas cilvēks ir iekārtos. Tieši tā tas arī ir jāuztver un jāizvēlas variants, kurš ir izdevīgāks tieši tev pašam.

Vairāk kārt dažādos materiālos esmu sastapies ar dažādiem grafikiem, kas attēlo abu dzimumu seksuālās enerģijas pieplūdumu dažādās diennakts stundās. Tiem, kuri nesaprata – kad vairāk gribas. Nav jāvalkā balts uzsvārcis, lai ievērotu, ka no rīta pamostoties, bez domas „negribu iet uz darbu/skolu/…”, iešaujas prātā vēl virkne daudz draiskāku. Par tā saucamo „rīta stīvumu” es nemaz nerunāju. Neticēsiet, bet sievietēm ir līdzīgi. Tātad apejot dažādus sociālos un tamlīdzīgus apstākļus var secināt, ka aptuvenais laiks, kad dzimumtieksme sievietēm sasniedz maksimumu ir ap 8:00 no rīta. Pēc tam tā pakāpeniski noplok, lai ap pusdienlaiku, t.i. ap 12:00 atkal sasniegtu ievērojamu līmeni. Un kā tu domāji, kāpēc vēsturiski ir iegājies sievietes aicināt uz tikšanos pusdienās. Sociāli pieņemami un absolūti neuzkrītoši, tai pat laikā viņa būs daudz atvērtāka tavam flirtam, kā pie kopējās rīta kafijas vai pie kopētāja.

Un tagad pats galvenais maksimums, kas pārsniedz pat rīta mundrumu. 20:00, jeb astoņos vakarā tiem, kas lieto pulksteni ar bultiņām, sieviete sasniedz visstiprāko vēlmes pieplūdumu. Tas gan nenozīmē, ka jebkura jums nekavējoties atdosies. Diemžēl. Toties jaukā meitene, pati nenojauzdama patieso iemeslu, būs daudz priecīgāka tevi redzēt/dzirdēt.

No personīgās pieredzes varu teikt, ka uzaicinājumi uz randiņu ap šo laiku saņem pozitīvu atsauksmi daudz biežāk, kā citā laikā. Arī komplimentus par izskatu ir izredzes saņemt tieši ap šo laiku.

Tātad ko ar šo informāciju darīt? –izmantojiet. Kā? – nu pavisam vienkārši zvaniet, aiciniet un plānojiet tikšanās ap šo laiku, lai gūtu pozitīvāko rezultātu. Un pats galvenais, ka arī pašam ap šo laiku meitene šķitīs visinteresantākā