Kāpēc visas olas neliek vienā grozā – stāsts ar morāli

Šoreiz viss būs pavisam savādāk kā tu iedomājies.

Priekšvārds

Dažkārt vērtīgākās atziņas slēpjas visacīmredzamākajās vietās. Lai kāds tās ieraudzītu, tās vispirms ir nedaudz jānoslēpj. Meklēta doma kā zelta gabals vienmēr būs vērtīgāka, par zemē nomestu bleķi.

Prologs

Daudz gadus atpakaļ, kad par mežonību rietumos uzskatīja nevis divu kečupa paciņu uzspiešanu uz kartupeļiem, bet pavisam ko citu. Šo stāstu pie sīvā glāzes, kādam jaunam zelta meklētājam, pastāstīja, kāds pasta ratu dzinējs. Jaunietis zeltu atrada, kļuva bagāts un šo stāstu pastāstīja savam dēlam. Viņa dēls to nodeva tālāk savējam. Tā tas nonāca līdz mūsdienām un es pat īsti vairs neatceros, kur tieši to dzirdēju.

Pirmais cēliens

Kādam lielas indiāņu cilts virsaitim bijuši trīs spēcīgi dēli. Katram no tiem bija lemts vest aiz sevis cilvēkus un veidot jaunu cilti. Kad pirmais dēls pārpeldēja krācošo upi, nomedīja lāci un uzvarēja izaicinājumā, virsaitis nolēma, ka ir pienācis laiks. Viņš pavēlēja priesterim salikt lielā lādē zeltu no svētās alas. Topošajam virsaitim bija jāņem šis zelts un par nopelnīto jābūvē ciems priekš saviem ļaudīm.

Iekrāvis lādi cilts lielākajos ratos viņš devās uz ciemu pie zelta uzpircēja. Taču uzpircējam nebija uzreiz tik daudz naudas, ko viņam samaksāt. Tā jaunajam virsaitim nācās doties atpakaļ. Naudas uzpircējam nebija, taču kārdinājums bija pārāk liels. Lai arī būdams labs cilvēks viņš nespēja turēties pretim un nolīga bandītus. Kopā ar bandu viņi viegli panāca ratus, sašāva izmisīgi aizstāvošos virsaiti un nolaupīja viņam zeltu.

Jaunais indiānis, kurš tā arī nekļuva par vadoni, tomēr palika dzīvs. Viņu trīs mēnešus ārstēja ciema šamanis. Vainīgo uzpircēju cilts karotājiem izdevās izsekot un notvert. Viņš nošļucis un pusdzīvs klīda pa tuksnesi. Paša nolīgtie bandīti bija viņu aplaupījuši un atstājuši nomirt, tuksneša svelmainajā saulē.

12Nākamā lapaspuse