Kas ir mīlestība patiesībā?
Mēs mīlam sievieti, mēs mīlam māti un mīlam savu tuvāko kā sevi pašu. Amerikāņi vēl arī mīl savu iecienītāko seriālu, savu mašīnu un virkni citu nedzīvu priekšmetu. Saka, ka krievs sit savu sievu, jo mīl. Studenti bez liela izvēlīguma mīl viens otru tā, ka tehnikuma kojās gultas čīkst. Vārds „mīlestība” ir tik bieži lietots, ka brīžam nav skaidrs, ko otrs ar to grib teikt. Vai mēs maz paši saprotam, ko īsti priekš mums nozīmē vārds „mīlestība”.
Miers virs zemes un visiem labs prāts – Ziemassvētki jau uzglūn ap stūri un mīlēt ir pienākums. Mēs dāvinām, piedodam un smaidam, kaut pēcpuse riebumā saviebjas. Tā vajag, tā ir pareizi, jo tā dara visi. Neskatoties uz to kāds tiešām šos vārdus saka no sirds. Cilvēki atzīstas viens otram mīlestībā un ir bezgala laimīgi.
Ja divi ir bijuši kopā ilgāku laiku, viņi noteikti ir atzinušies viens otram mīlestībā. Ja runā par laulībām, tad dabūt zīmogu pasē nemaz nevar, ja neatzīsti, ka mīli otru. Un tomēr laulības šķir, bet pāri izjūk. Vai tad mīlestība pārgāja? Vai tad otrs pēkšņi kļuvis par citu cilvēku, kā tas, kuru iemīlēji?
Atbildēt „jā” būtu liekulība, jo īsta mīlestība nezina attālumus un laiku. Arī cilvēks nemainās – smadzenēs nav paredzēta funkcija „dzēst”. Varbūt tu vienkārši nebiji iepazinis cilvēku līdz galam? Tādā gadījumā, kā tu varēji iemīlēt cilvēku, kuru īsti nepazīsti? Šie ir retoriski jautājumi un tikai ilustrē domu, ka mīlestība ir sastopama daudz retāk kā mums šķiet.
Tad kas īsti ir tas, ko mēs saucam par mīlestību? Nu ko, varbūt paanalizēsim kopā. Puisis meitenei saka: „Es tevi mīlu un gribu būt kopā ar tevi” vai „Es tevi iemīlēju jau brīdī, kad pirmo reizi satiku.” Lai arī ļoti kaislīga, šī ir tikai vēlme, iekāre. Viņš grib nevis mīl. Ne velti viņa jūtas sāk noplakt pēc tam, kad dabūjis kāroto.
„Es tevi mīlu, es bez tevis dzīvot nevaru” vai „Es tevi mīlu, mana dzīve ir tukša bez tevis”, arī šādus vārdus gadījies dzirdēt ne reizi vien. Un lai arī kā gribētos ticēt, arī šie vārdi nav par mīlestību. Runa ir par atkarību. Tāpat kā zīdainis nemīl savu māti, viņš ir atkarīgs. Un tieši tāpat kā bērnam dziļi iekšā attīstās apslēpts naids pret vecākiem – cilvēkiem, no kuriem viņš ir atkarīgs. Arī cilvēkam, kurš šādi atzīstas mīlestībā, ar laiku rodas vēlme darīt par spīti un kompensēt savu pazaudēto brīvību. Tieši tāpēc vīrieši, kas nevar dzīvot bez savām sievietēm, tā vien sapņo ievilkt gultā kādu citu.
Šīs jūtas ir egoistiskas, tāpēc tām nav sakara ar mīlestību. Mīlestība sākas tur, kur beidzas „es” un sākas „mēs”.
No otras puses ir tie, kuri jūtas diametrāli pretēji un gatavi atdot sevi visu otram? Arī es ilgu laiku pieturējos pie definīcijas: mīlēt nozīmē otra vajadzības vērtēt augstāk par savējām. Tomēr arī šī definīcija nav pilnīga. Sīnis mīl iedzert, un ir gatavs savu pēdējo santīmu atdot par pudeli ļergas. Kad atdod sevi visu otram, tu riskē pazaudēt pats sevi. Vai mīlestība varētu būt tukša un bez personiskā piepildījuma?
Protams, nē. Mīlestība ir aktīva ieinteresētība otra izaugsmē. Tieši šī ir man tuvākā definīcija. Mīlestība ir intelektuāla izpausme. Mīlēt var tikai intelektuāla būtne citu intelektuālu būtni. Mīlestība ir tad, kad vari dzīvot bez otra un tomēr otrs tavu dzīvi padara pilnīgāku.
Mātes mīlestība pret bērnu ir tīra, bez nosacījumiem un egoisma. Māte rūpējas, lai bērns augtu un attīstītos. Viņa neprasa neko pretim. Šīs rūpes piepilda mātes dzīvi. Viņa vēlas būt labāka māte, augt un attīstīties.
Mīl ne jau dēļ labajām īpašībām, jo ideālam cilvēkam vairs nebūtu, ko dot. Cilvēkam, kam dzīvē nekas netrūkst, neko arī nevajag. Tādā situācijā otram vienkārši nebūtu vietas. Par laimi ideāls ir tikai dievs un katrā no mums ir kāds trūkums. Mīl dēļ visiem tiem sīkajiem trūkumiņiem, kas jūs apvieno, kā divus mozaīkas gabaliņus. Mīl tad, kad katrs no mums atsevišķi ir mazāks kā mēs kopā.
Pats bērns mātei ar mīlestību vēl atbildēt nevar, jo ir atkarīgs un egoistisks savās vajadzībās. Mātes beznosacījumu mīlestība iemāca bērnu iemīlēt vispirms pašam sevi un pēc tam arī citus. Cilvēks ir spējīgs mīlēt citus tikai pēc tam, kad iemīlējis pats sevi. Lai būtu laimīgs kopā ar kādu, tev vispirms jābūt laimīgām arī vienam.
Paldies, ka lasīji!
Lieliskais
Iesaki arī draugiem!
Atslēgvārdi
attiecības, harmonija, mīļākais, mīlestība, sieviete
Man kaut kā liekas, ka īsta mīlestība ir: kad mēs domājam viens par otru, mēs darām , lai otram ir labāk, mēs esam gatavi dēļ otra darīt trakas, neprātīgas lietas nedomājot tā īsti par sevi………
Mīlestība ir izvēle, tā ir nākošais līmenis pēc iemīlēšanās, kas ir fiziska iekāre, seksuāls instinkts. Pirmoreiz, kad to dzirdēju, nesapratu, nepiekritu. Ja mīlu kādu sievieti, tad izvēlos savu seksualitāti un domas bremzēt pret citām sievietēm un rūpēties tikai par savējo. Tāpat arī kā pašam būt laimīgam ir izvēle – mīlēt sevi – darīt tikai to, kas nāk pašam par labu ilgtermiņā.
Ļoti laba filozofija. Atbalstu izvēles izdarīšanu un atbildības uzņemšanos. Tas liecina par briedumu