Kāpēc cilvēkiem vajag mīlestību

Mēs visi vēlamies būt mīlēti. Mīlestība mums liek justies piederīgiem un ceļ pašapziņu. Apgalvojums, ar kuru strīdēsies tikai retais. …un es esmu viens no viņiem. Uzskatu, ka cilvēki mīlestību ir pārpratuši un lieto nepareizi. Tad kam patiesībā nepieciešama mīlestība?

Pavasara kņudinošās sajūtas tuvošanās jau jūtama gaisā un tepat deguna galā visu mīlētāju diena. Šoreiz nekritizēšu amoru vai kārtējo 14.februāra “šopinga” bumu. Gribu parakt dziļāk, lai saprastu kāpēc esam gatavi ziedot tik daudz, lai dzirdētu šo banāli liktenīgo frāzi – “Es tevi mīlu!”

Ko cilvēkam dod mīlestība?

Sākšu ar to, kāpēc mums vispār gribas būt mīlētiem. Te atgriezīsimies pie pirmsākumiem, bērnības, kad mīlestība ir vienā svarā ar ēdienu un pat gaisu. Bērns bez mīlestības fiziski iet bojā. Maslova vajadzību hierarhijā izjūtas, ko asociējam ar mīlestību ir uzreiz virs pamata nepieciešamībām, kas nodrošina ķermeņa funkcionēšanu.

Bērnībā beznosacījumu mīlestība mums, pirmkārt, nozīmē drošību, pārliecību ka mūs nepametīs. Nevarīgajam radījumam – cilvēkam, tas sākumā ir vitāli nepieciešams, lai rastu spēkus katrai dienai. Tajā laikā, kad vēl tikai speram pirmos soļus, pasaule ir neizprotama, sveša un bieži biedējoša vieta. Bez stabilas “aizmugures” neiztikt.

Cilvēks aug un mīlestība pāriet nākamajā līmenī. Tagad tā nozīmē piederību – būt par daļu no grupas, no kā lielāka, spēcīgāka. Tīņa gados mēs ar nepatiku izturējāmies pret “izstumtajiem”, jo slepus baidījāmies viņiem pievienoties. Tie ir gadi, kad meklējam sevi, bet grimstam konformismā¹.

Gadiem aizvējojot garām, mēs atrodam sevi un, puslīdz, savu vietu dzīvē. Apzināmies, ka varam iztikt bez citiem. Mīlestība kļūst par kārtīgu dopingu pašapziņai. Mani mīl – tātad es esmu vērtīgs.

Šis ir ideālais ceļš, taču mums katram paliek, kas neizjusts un nesasniegts. Vēlmes pēc drošības, piederības un pašapliecinājuma no mīlestības dažādās formās velkas līdzi visu mūžu.

123Nākamā lapaspuse