Monogāmija ir pretdabiska I daļa – Izdzīvo seksīgākais nevis stiprākais

Publicējis Dakteris, , X
dažādība

Monogāmija dabā ir sastopama tikai tām sugām, kurās viens vai abi partneri pēc pārošanās iet bojā. Mēs esam pieņēmuši par pašsaprotamu evolūcijas koncepciju. Sugas pielāgojas, lai efektīvāk darbotos konkrētos apstākļos – izdzīvo piemērotākais, stiprākais. Tomēr Čārlza Darvina teorijā ir zināma nepilnība. Sieviete bieži vien neizvēlas stiprāko vai spējīgāko. Cilvēki bieži vien izdzīvošanai atvēl pakārtotu nozīmi. Organisms ir vērsts nevis uz atsevišķa indivīda izdzīvošanu, bet viņa asins līnijas turpināšanos.

Vārds “stiprākais” ir uztverams plašāk par Č. Darvina piedāvāto skaidrojumu. Spēks slēpjas ne tikai konkrētā organisma spējā izdzīvot, bet arī spējā turpināt savu sugu, radīt nākamās paaudzes. Jebkurš organisms tiecas nodrošināt savu asiņu – pamata koda – DNS1 tālāku izplatību. Pie tam konkrētā indivīda izdzīvošana var tikt viegli pakārtota šim uzdevumam.

Pat vairāk, izmaiņas, kas rodas procesā, noved pie jaunu sugu veidošanās un citu izzušanas. Tas nozīmē, ka mūsu organisma dziļākais mērķis ir ārpus mūsu pašu organisma un pat ārpus mūsu sugas interesēm.

Savtīgie gēni

Savtīgie gēni

Profesors Ričards Dokins (Richard Dawkins) savā grāmatā “The Selfish Gene”, ko var tulkot kā “Savtīgais gēns”, piedāvā uztvert gēnus kā atsevišķas būtnes. To galvenais mērķis ir atrast efektīvāko viedu savai izplatībai. Savukārt evolūcija ir testēšanas process, kurā tiek atfiltrēti neveiksmīgie mēģinājumi. Atšķirībā no Čārlza Darvina teorijas par dabisko atlasi (Natural selection), šī teorija uzsver to, ka primārā funkcija ir savu gēnu nodošana nākamajām paaudzēm, izdzīvošanu atstājot otrajā plānā.

Savus savtīgos mērķus gēni sasniedz, nemanāmi, mainot ķermeņa ķīmiju. Dažādu hormonu u.t.m.l. izdalīšanās ietekmē mūsu smadzeņu darbību, caur to domāšanu un rīcību. Tās ir sviras, kas virza mūs – mašīnas, viņiem nepieciešamajā virzienā.

12Nākamā lapaspuse

4 komentāri rakstam “Monogāmija ir pretdabiska I daļa – Izdzīvo seksīgākais nevis stiprākais”

  1. Lara Croft raksta:

    Evolūcija ir nepārtraukts process, tāpēc pilnīgi apgalvot, ka monogāmija ir prettdabiska, nevar. Iespējams, cilvēki tieši pāriet no poligāmām attiecībām uz monogāmām, jo monogāmās attiecības nodrošina pēcnācēju labāku izdzīvošanu un gēnu dažādību. Sieviete evolūcijas gaitā ir ieguvusi spēju nodarboties ar seksu ne tikai cikliski bērnu radīšanai,bet arī to izmanto vīrieša piesaistīšanā. Tieši monogāmija rada stabilitāti sociālajā vidē.
    Nu bet rakstā viss caur puķītēm, tā arī nesapratu, sieviete ir poligāma vai nav. Seksīguma teoriju tikpat labi var piemērot monogāmām attiecībām.

    • Dakteris raksta:

      Pirmkārt noprecizēšu, monogāmija seksa partneru izvēles nozīmē. Ir daudzas sugas, kur partneri visu mūžu paliek kopā … un ik pa laikam laiž pa kreisi. Tomēr nevarētu tev nepiekrist pat tad, ja gribētu. Mīlas alķīmijā pat rakstījām par konkrētām vielām, kas izraisa pieķeršanos un palikšanu ar vienu partneri. Principā pabeidzām ar taviem vārdiem. Tomēr tas nav uz mūžu, efekts turpinās3 gadus. Kā jau teici, pēcnācēju izdzīvošanai. Pēc tam rezgalis var pats uz savām divām sekot mammai. Arī par seksu attiecībās piekrītu. Tam pat veltījām veselu rakstu sēriju “Seksa loma attiecībās”. Neskatoties uz visu šo, ir tikai dabiski skatīties apkārt, no tā neaizbēgt, ar to var tikai rēķināties. Turpinājumos aizvien atbrīvosimies no “puķītēm”, būs skarbi, takā seko līdzi.

  2. znxjbm1 raksta:

    Zinot, cik milzīgi daudz nepilnību ir evolūcijas teorijā, draudzīgs ieteikums autoriem pie tās īpaši nepieturēties, nopietnā zinātnē sen jau tiek izmantoti citi skaidrojumi.

    • Dakteris raksta:

      Paldies par komentāru! Kā jau raksta sākumā minēts runa ir par evolūciju plašākā izpratnē kā to piedāvāja Č. Darvins. Ar terminu “evolūcija” šajā gadījumā apzīmēts process, kurā īpašības, kas veicina indivīda izdzīvošanu un reprodukciju nākamajām paaudzēm, kļūst izteiktākas. Izplatīta kļūda kritizējot evolūcijas teoriju ir uzskats, ka tā cenšas aptvert visus iespējamos izmaiņu faktorus. Tomēr tā nenoliedz, piemēram, mutācijas, kas var novest pie pēkšņu izmaiņu rašanās ģenētiskajā kokā u.c. stihiskas parādības.